Ģeogrāfiskā karte - Kolonija del Sakramento (Colonia del Sacramento)

Kolonija del Sakramento (es), bieži saīsināma kā Kolonija, ir pilsēta un osta Urugvajas dienvidrietumos pie Laplatas estuāra, kā arī Kolonijas departamenta administratīvais centrs. Pilsētas vēsturiskā centra kvartāls ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, tajā atrodas arī 6 km no pilsētas Kolonijas departamentā ietilpstošās salas un līcis.

Pēc veiksmīgā kara ar Spāniju par Portugāles neatkarības atjaunošanu tās karalis Pedru II centās panākt Portugālei maksimāli izdevīgu Brazīlijas dienvidu robežu. Viņa sūtītais Manuels Lobu ar 5 kuģiem, kuros atradās apmēram 400 karavīru, amatnieku, galdnieku un akmeņkaļu, kā arī 18 lielgabali, 1680. gada 20. janvārī sasniedza Sangabriela salas dažus kilometrus no pašreizējās pilsētas. 28. janvārī viņi sāka celt tur nocietinājumu.

Buenosairesas gubernators Hosē de Garro bija neapmierināts ar šo darbību un, 10. februārī saņemot atteikumu viņa prasībai atstāt šo vietu, 1680. gada 22. februārī nosūtīja spiegus no netālu izvietotās spāņu Santodomingo de Soriano (tagad Vilja Soriano). Pēc izlūkošanas Garro nosūtīja 3400 vīru lielus spēkus Antonio de Veras Muhikas vadībā, kurš aplenca pilsētu un ieņēma to naktī no 1680. gada 6. uz 7. augustu. Lobu kā gūstekni aizveda uz Buenosairesu, kur viņš nomira 1683. gada 7. janvārī. Tomēr ar līgumu starp Spāniju un Portugāli, kas tika parakstīts 1681. gadā, Kolonija atgriezās Portugāles sastāvā.

Feldmaršals Duarte Teišeira Čavess ieradās pie Sangabriela salām 1683. gada 25. janvārī un sāka atjaunot apmetni. Feldmaršals Kristovans Dornelass Abreu bija tās gubernators līdz 1690. gadam, kad to pārņēma dons Fransišku Napers di Lenkastre. Uz to laiku Kolonijas saimniecības pamats bija kontrabanda, lopkopība un medības. Lenkastre pavēlēja būvēt akmens un kleķa mājas ar dakstiņu jumtiem, paplašināt pilsētas sienu robežas un uzbūvēt nocietinātu torni. Kolonisti audzēja kviešus, kaņepes un vīnogas, eksportēja liellopu ādas uz Riodežaneiro, vienlaikus ievedot koksni un pārtikas produktus.

Spānijas mantojuma kara laikā Buenosairesas gubernators Valdess Insians uzsāka Kolonijas del Sakramento aplenkumu. Aplenkums ilga no 1704. gada 18. oktobra līdz 1705. gada 14. martam, kad kolonistus evakuēja ar Portugāles kuģiem. Tikai baznīcas un tilts pilsētā palika nesagrauti.

Kolonija tika atdota atpakaļ Portugālei ar Utrehtas līgumu un jauni kolonisti tajā ieradās 1718. gada 10. februārī. Vēl vairāk kolonistu ieradās 1721. gadā. Antoniu Pedru de Vaskonseloss 1722. gada 14. martā pārņēma gubernatora amatu un pacēla Kolonijas līmeni līdz bagātākajai un vislabāk aizsargātajai pilsētai Laplatas reģionā, uzbūvējot grupu piekrastes bastionu.

Cits spāņu uzbrukums Kolonijai Spānijas un Portugāles kara laikā (1735—1737), kura tobrīd jau atradās Spānijas zemju iekšdaļā un kalpoja par kontrabandas centru visam reģionam, palīdzot Peru Vicekaralistes tirgoņiem apiet likumu tirgoties tikai caur Limu, bija neveiksmīgs. 1750. gada 13. janvārī tika noslēgts Madrides līgums par Kolonijas nodošanu Spānijai, kurš tā arī netika izpildīts un galu galā atzīts par spēkā neesošu. Spānija Koloniju ieguva ar 1762. gada Fontenblo līgumu, taču nākamajā gadā portugāļu ekspedīcija to atkal atguva. San Ildefonso līgums 1777. gadā apstiprināja Spānijas tiesības un tā pēc īsa aplenkuma ieguva pilsētu līdz 1811. gadam, kad dumpinieki no Brīvo cilvēku līgas Napoleona karu laikā kopā ar citām līdzīgām grupām kaimiņu reģionos pasludināja neatkarību. Pēc tam tā atkal nonāca Portugāles kontrolē pēc 1816. gada, kad Portugāle sagrāba visu Urugvaju un vēlāk iekļāva to Brazīlijā. 1828. gadā Urugvaja ar Argentīnas atbalstu izcīnīja neatkarību.

Lai gan visumā reģions ir maz seismisks, 1888. gadā 15 kilometrus no pilsētas notika zemestrīce ar 5,5 magnitūdu pēc Rihtera skalas. Kopš tā laika citas ievērojamas zemestrīces Kolonijā nav fiksētas.

Kopš neatkarības atgūšanas Kolonija ir ievērojami paplašinājusies, bet sākotnējais Bairro Histórico ("vēsturiskais kvartāls" portugāļu valodā) vai Barrio Histórico (mūsdienu spāņu valodas pareizrakstībā) saglabā savu neregulāro, reljefam piemēroto ielu plānu, kādu to uzcēla portugāļi, kontrastējot ar plašāko, ortogonālo ielu tīklu jaunākajā spāņu un urugvajiešu celtajā daļā.